Mīlestības salas leģenda

Mīlestības salas leģenda

Šīs atgadījums noticis ap 1860. gadu. Ilzenbergas jaunatne Jāņus un citus svētkus svinēja Ilges ezera salā, kur auga vecs ozols. Meitas ticēja, ka tikai pie šī ozola puišu teiktie mīlestības solījumi būs ticami un ilgu mūžu - tādi paši kā ozols. Tāpēc bieži vien viņas pašas vilinājušas puišus braukt uz salu.

Tilts uz Mīlestības salu„Es tevi mīlu,” šādus vārdus pie salas ozola savai iecerētajai Ievai reiz teica arī Jons. Viņi vēl nebija paspējuši salaulāties, kad ieradās cara žandarmi un paņēma Jonu rekrūšos. Paldies Dievam, nevis uz 25 gadiem kā agrāk, bet uz 12 gadiem.

No kara Jons atgriezās ne vairs tik jauns un skaists. Vairs neticēja, ka vēl satiks savu jaunības mīlestību Ievu. Bet tavu brīnumu! Ieva visu laiku viņu gaidīja. Arī vairs ne tik jauna kā kādreiz, bet skaista, stalta, mīlestības pilnām zilām acīm.

„Es nevarēju tevi negaidīt. Vai atceries, ka salā pie vecā ozola teici, ka mani mīli? Šie vārdi nekur nav pazuduši, tie mūs pavadīja un sargāja, lai mēs atkal ieraudzītu viens otru. Salā teiktie mīlas vārdi nezūd un sargā. Vai tagad saproti?” Jonam maigi teica Ieva.

Viņi nekavējoties salaulājās, un viņu pilnai laimei nekā netrūka.
Gāja gadi, mainījās paaudzes, bet leģendu par Mīlestības salu pārklāja aizmirstības putekļi.

Jaunie Ilzenbergas muižas saimnieki, kas vāca atmiņas par vietējiem iedzīvotājiem un notikumiem, izdzirdēja arī šos, jau sen aizmirstos mīlestības stāstus. Tāpēc, pateicoties viņu rūpēm, tika nolemts uzbūvēt tiltu uz Mīlestības salu. Un nosaukt to par „Mīlestības tiltu”.

DMC Firewall is a Joomla Security extension!