Muižas un apkārtnes vēsture

Muižas un apkārtnes vēsture

Vēsturiskie avoti par Ilzenbergas muižu un tās apkārtni ir saglabājušies no dažādiem laika posmiem, dažādās valodās, min dažādus nosaukumus. Vācu (no 16. gs.), krievu (no 19. gs.), lietuviešu un latviešu (no 20. gs. sākuma) dokumentos un literatūrā sastopami dažādi Ilzenbergas un tai blakus esošo Elkšņu (lietuviski - Alksniai) nosaukumu varianti. Lielākā daļa šo dokumentu glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā (LVVA).

Abas šīs vietas avotos bieži tiek minētas kopā, jo Ilzenbergas muižas īpašnieki bieži nomāja Elkšņu muižu, kura līdz 1561. gadam bija Livonijas ordeņa mestra, bet vēlāk Kurzemes un Zemgales hercoga (Ducatus Curlandiae et Semigalliae) valdījums. Tāpēc pareiza Elkšņu identifikācija vēsturiskajos avotos ir svarīga informācijas iegūšanai par Ilzenbergas muižas īpašniekiem.

Ilzenbergas un Elkšņu (Rokišķu raj., Jodupes seņūnija) vietvārdu varianti sniegti tabulā.

  Ilzenbergas                  Alksniai                           
Lietuviski Ilzenbergas
Ilžemužė

Ilzės dvaras

Elernos dvaras
Elksnemužė

Elkšnių dvaras
Elksnemužės dvaras

Latviski Ildzu muiža
Ilzu muiža

Ilzes muiža

Elkšņi
Elkschņi
Vāciski Ilsenberg Ellern
Ellernschen

Ilzenbergas muižas apkārtnē dzīvoja sēļi, lietuvieši, latvieši, poļi, vācieši, ebreji, vecticībnieki. 13. gs. sākumā sēļus pakļāva Zobenbrāļu ordenis, kas vēlāk kļuva par Livonijas ordeni. Pirmās ziņas par Ilzenbergas muižu parādās 16. gs. sākumā. Kā rāda 16. gs. arhīva dati, Ilzenbergas muižu 1515. gadā 38 km uz dienvidrietumiem no Jēkabpils (Jakobstadt) un 14 km uz austrumiem no Neretas (Nerft) pie Ilges (Ilsen) ezera izveidoja fon Kersenbro ku dzimta.

Pirmais īpašnieks – Berndts Kersenboiks (Berndt Kersenboick). Ieraksti rāda, ka tolaik Ilzenbergas muižai ar lēņu tiesībām piederēja 615 ha patstāvīgi apstrādājamas zemes un 2234 ha zemes ar zemniekiem.

No 16. gs. vidus līdz 19. gs. otrajai pusei Ilzenbergas muižas un tās apkārtnes iedzīvotāji pārdzīvoja daudz vēsturisku satricinājumu, nelaimju un smagu pārbaudījumu. 16. gs. Livonijas karš, 17.-18. gs. kari ar Zviedriju, mēris, bads, muižnieku savstarpējās ķildas, 1812. gada Napoleona armijas uzbrukums, 1831. un 1863. gada lietuviešu sacelšanās, cenšoties atbrīvoties no Krievijas spaidiem, lielākā vai mazākā mērā ietekmēja dzīvi šajā novadā.

Ilzenbergas muižas apkārtne pie Apvalasu ezera un Ilges ezera. Foto: Wonderful Voyage komanda, kas sniedz aerofilmēšanas un aerofotografēšanas pakalpojumus.

Ilzenbergas muižas teritorijā 19. gs. tika atklāti arheoloģiskie atradumi, par kuriem rakstīts tā laika presē. Berlīnes muzejā nonāca Ilzenbergā atrastais bronzas kaklariņķis ar konusveida galiem, dzelzs šķēpa uzgalis, cirvis un citi atradumi. Arheoloģiskie atradumi no Ilzenbergas nokļuva arī Jelgavas un Tallinas muzeju krājumos.

Ir vairāki ziņojumi par Ilzenbergas un Elkšņu muižas teritorijā bijušajiem kapu pieminekļiem un ar tiem saistītajām tautas reliģiozitātes izpausmēm. Balstoties šajā informācijā, Juris Urtāns izvirza pieņēmumu, ka šeit bijis kapulauks. Turklāt šeit 19. gs. sākumā atradusies „lietuviešu un latviešu zemnieku vidū ļoti populāra pagānu svētvieta”.

19. gs. sākumā netālu no Elkšņu muižas ezera krastā bija divas kapu plāksnes. Viena no tām bija veltīta 1587. gadā dzimušajai un 93 gadu vecumā mirušajai Annai Plāterei (Anna Plater).

Ilzenbergas muižas teritorijas arheoloģiskie atradumi

Ir pierakstīti nostāsti, ka arī Ilzenbergas muižā ezera krastā vēl 1905. gadā esot stāvējis „apaļš krusts” un akmens stabs. Cilvēki esot ticējuši, ka tie spēj stiprināt veselību. Vēlāk tie iemesti ezerā. Sarežģīti noteikt, vai šīs ziņas par Ilzenbergas un Elkšņu muižām norāda vienu un to pašu objektu, vai divus dažādus. Jebkurā gadījumā vietējo cilvēku atmiņā tas saistās ar Ilzenbergas un Elkšņu muižu iedzīvotājiem.

Bez jau minētās norādes uz Plāteriem-Zībergiem, cilvēki stāstījuši, ka šeit tikusi apglabāta „Ilzes muižas dārznieka meita, kuru pievīlis jaunais Elkšņu muižnieka dēls”, un šajā vietā (pie avotiņa un akmens) cilvēki metuši ūdenī vara monētas.

Ilzenbergu tieši skāra 1655.-1660. gada Ziemeļu karadarbība, par to liecina arī fakts, ka Ilzenbergas muižā bijuši trīs lielgabali, domājams, ka 17. gs. tos „atstājuši zviedri”. Lielgabalu dāvinājums Kara muzejam Kauņā 1926. gadā bija nozīmīgs notikums, kas atspoguļots vismaz četros periodiskajos izdevumos. Lietuvas virsnieku laikrakstā „Kardas” (Zobens) 20.03.1926. rakstīts, ka Ilzenbergas muižas (Rokišķu apriņķis) īpašniece Līvija Dimšaites jaunkundze ziedojusi Kara muzejam 3 vēsturiskus lielgabalus, kuri „…nav smagi, izlieti no čuguna, paredzēti šaušanai tuvumā, acīmredzams, bijuši pielāgoti cietokšņu ārdīšanai (pils sienām un šaušanai no augstām vietām – pilskalniem). Vēl nesen pie viena no šiem lielgabaliem bijis arī šāviņš (apaļa čuguna lode)… ”

Pie Ilges ezera stāvējušie piemiņas akmeņi

Kad beidzās Pirmais pasaules karš, Lietuvai un Latvijai radās apstākļi valstiskuma veidošanai, bet neviena no tām pat nedomāja veidot kopīgu republiku, tās uzreiz dibināja atsevišķas, patstāvīgas valstis. 1920. gada 28. septembrī Lietuvas un Latvijas pārstāvji, kā starpniekam piedaloties Lielbritānijas misijas vadītājam Baltijas valstīs seram Talensam, Rīgā parakstīja līgumu par robežas noteikšanas nodošanu Arbitrāžas komisijai, kas sastāvēja no četriem locekļiem un priekšsēdētāja, par ko tika iecelts Edinburgas Universitātes profesors Dž. J. Simpsons (29. att.), kurš strādāja Lielbritānijas Ārlietu ministrijā.

Pati Ilzenberga, Elkšņi un to apkārtne, kaut arī piederēja Kurzemes guberņai, tikai nodota Lietuvai, jo šeit vairums iedzīvotāju bija lietuvieši, bet paši Ilzenbergas muižas īpašnieki Dimšas sevi identificēja ar Lietuvu

1920.-1927. gada muižas zemes atdalīšanas jautājumi.

Tomēr jāuzsver, ka, nosakot Lietuvas-Latvijas robežu, daļa no Ilzenbergas muižas īpašnieku Dimšu zemes tajās vietās, kurās dzīvoja vairāk latviešu, nonāca Latvijas daļā, bet tiem piederošo Ilges ezeru pārdalīja valsts robeža.

Kad Lietuva zaudēja neatkarību un kļuva par Padomju Savienības anektētu zemi, sākās Lietuvas sovjetizācija. 1940. gada 27. augustā tika izsludināta zemes reforma. Muižas un muižniekiem piederošā zeme tika konfiscēta, to īpašnieki tika vajāti, ieslodzīti cietumos vai izsūtīti uz teritorijām dziļi Krievijā. Dimšu ģimenei izdevās izvairīties no šāda likteņa, tomēr Ilzenbergas muiža tika konfiscēta. 1940. gada vasarā padomju vara konfiscēja 638 muižnieku izcelsmes personām piederošus 91487 ha zemes. Šī zeme tika iekļauta Valsts zemes fondā. Daļu zemes gabalu bija paredzēts piešķirt bezzemniekiem un sīkzemniekiem, no citiem veidot valsts saimniecības.

Our website is protected by DMC Firewall!